Behind the Poster: The “Mail Art” Movement

Leopolda parka dienā, 2022. gada 10. septembrī, Eiropas vēstures nams organizēja ekskursijas gida pavadībā pa pagaidu izstādi “Kad sienas runā!”, ko vadīja mākslas darbu tapšanā iesaistītie mākslinieki no Ukrainas, Rumānijas un Slovēnijas. Iepazīstieties ar stāstu otrpus mākslas darba...

Josifs Kirāji, vizuālais mākslinieks, arhitekts un pedagogs, Bukareste, Rumānija

Vēstuļu mākslu tās piekritēji uzskata par demokrātiskāko mākslas veidu, jo tās pamatā ir, kā daži no viņiem saka, pati demokrātiskākā institūcija: pasts. Šis novirziens izriet no vienkāršas aksiomas, proti, ikviens, kam ir piekļuve pasta pakalpojumiem, var kļūt par vēstuļu mākslinieku, taču visas tīklā uzsāktās darbības tomēr norit saskaņā ar dažiem nepārkāpjamiem noteikumiem: nav nekādas cenzūras, visi iesniegtie darbi tiek izstādīti, un nosūtītie darbi netiek atdoti. Ikviens dalībnieks saņem vienu sūtījumu vai visu iesaistīto personu sarakstu (vārdus, uzvārdus un adreses), no kura var izvēlēties jaunus sadarbības partnerus vai pievērst uzmanību citiem, ar kuriem vēlētos sazināties turpmāko projektu sakarā. Vēstuļu mākslas darbi vai arhīvi arī nav paredzēti komerciālai izmantošanai.

Ja laikmetīgās mākslas pasaulē mākslas objektam, pirms tas iztur laika pārbaudi, ir jāsaņem kritiķu, kuratoru, galeristu un kolekcionāru akcepts, tad vēstuļu mākslas pasaulē mākslas objektu validē tikai pasta darbinieki. Tas ir Marsela Dušampa cienīgs izaicinājums, ko pasaulei meta radošās kustības “Fluxus” mākslinieks Rejs Džonsons un viņa tā dēvētā Ņujorkas Korespondences skola.

Šis tīkls sāka kristalizēties jau 20. gadsimta sešdesmitajos gados, bet kulmināciju pieredzēja astoņdesmitajos. Ap to pašu laiku arī vairāki rumāņu mākslinieki, lielākoties manas paaudzes pārstāvji, sāka darboties šajā tīklā. Vēstuļu mākslas “domāšana” bija vērsta uz komunikāciju, brīvu māksliniecisko ideju apmaiņu, kultūras robežu pārkāpšanu, brīvību un sociālo tabu apšaubīšanu. Īsāk sakot, viss, no kā komunistiskais režīms Rumānijā (un totalitārie režīmi vispār) baidījās visvairāk.

Tieši tāpēc vēstuļu mākslas tīkla dalībnieku darbība tika uzraudzīta un cenzēta. Astoņdesmito gadu beigās tā jau bija gandrīz noklususi. Es nekad nebiju drošs, vai mani ziņojumi nonāks galamērķī un vai visi man nosūtītie vēstījumi mani patiešām sasniegs.

Šodien astoņdesmitos gadus neatminos ar prieku, bet vēstuļu mākslas piedzīvojums ir orientieris, kas man šķiet arvien noturīgāks un kuram, lai gan tas attālinās laikā, es jūtos arvien tuvāks un tuvāks.

Attēls: Radu Igašāgs (1953., Rumānija) vēstuļu māksla