Back to top

No Bagdādes līdz Briselei: tāls ceļš līdz darbam Eiropas vēstures namā!

Eiropas vēstures nama apmeklētājus sagaida ļoti īpašs un starptautisks personāls. Vēstures namā strādā 34 nacionalitāšu darbinieki, un viņi runā 27 dažādās valodās (tas šķiet neticami, bet viens no mūsu darbiniekiem spēj sazināties pat septiņās valodās). Mūsu jaunākā darbinieka Abbas dzīvesstāsts...

Es piedzimu Bagdādē, Irākā, un tur augstskolā studēju angļu valodu un mākslas zinātnes. 2011. gadā sāku strādāt par tulkotāju ASV militārajos spēkos. Tā paša gada jūlijā es pārcēlos uz Ankaru, Turciju un strādāju uzņēmumā, kas nodarbojās ar tulkošanu un vīzu pieteikumiem. Pēc pieciem gadiem es pieteicos patvērumam Turcijā, bet pieteikums netika izskatīts. Galu galā 2016. gadā es pārcēlos uz Beļģiju, kur ieguvu pastāvīgā iedzīvotāja statusu un sāku meklēt darbu.

Godīgi runājot, es vēlējos atrast jebkādu darbu, kur angļu valoda būtu galvenā darba valoda. Sabiedrības labklājības centrā (CPAS) es pieteicos iesācēju līmeņa franču valodas kursos un mācību programmas ietvaros grupas apmeklējumā devāmies uz “Parlamentarium”. Tur es dzirdēju darbiniekus runājam ar ārvalstu apmeklētājiem angliski un iedomājos, ka varbūt arī es te varētu strādāt. Es par to ieminējos mūsu skolotājai Elodijai, un viņa noskaidroja sīkāku informāciju un e-pasta adresi, lai es varētu sazināties ar aģentūru, kas atlasa darbiniekus darbam ar apmeklētājiem.

Es pieteicos, ilgi nekavējoties, — nosūtīju pieteikumu, dzīves aprakstu un 15 ieteikuma vēstules no ASV armijas. Piedalījos arī pāris intervijās un tagad esmu Eiropas vēstures nama darbinieks!

Es tiešām iesaku, jo īpaši tiem, kas nav eiropieši, apmeklēt muzeju, lai uzzinātu daudz ko tādu, ko viņi nekad nav mācījušies skolā. Piemēram, trešajā stāvā ir materiāli par sagrauto Eiropu, — šī izstādes daļa atstāj ļoti lielu iespaidu. Tas ir laika posms, ko raksturo nāve, iznīcība un bads, un tādi diktatori kā Staļins un Hitlers varēja rīkoties nesodīti.

Tiešām priecājos, ka varu sākt strādāt muzeju jomā Briselē, un ceru, ka izveidošu ilgtermiņa karjeru. Es tikai vēlētos, lai mana ģimene drīzāk pārceltos pie manis. Savas meitas, Retašu un Leilu, neesmu redzējis kopš 2016. gada novembra.