Back to top

Pamattiesības norobežošanās laikā

Vārda brīvība, pulcēšanās brīvība un pārvietošanās brīvība ir Eiropas Cilvēktiesību konvencijā nostiprinātas pamattiesības. Eiropas valstīs veiktie ārkārtas pasākumi koronavīrusa izplatības ierobežošanai radīja vairākus blakusefektus, tostarp šo pamattiesību ierobežošanu. Kritiķi pat apgalvoja, ka dažas valstis izmantoja ārkārtas situāciju, lai pieņemtu apšaubāmus likumus, kas nebūt nav saistīti ar cīņu pret Covid-19. Tomēr eiropieši pierādīja, ka vēlas aizstāvēt šīs tiesības brīžos, kad ārkārtas situācijas atklāj demokrātisko sabiedrību neaizsargātību. 

Eiropas mēroga ierobežojošie pasākumi bija nupat ieviesti, kad grieķu izcelsmes austriešu māksliniece Anna Vasofa izveidoja savu keramikas sejas masku plaukstas formā. Tā simbolizē pandēmijas izraisīto smakšanu — gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. “Viens no biežākajiem Covid-19 slimības simptomiem ir elpas trūkums un elpošanas grūtības vispār, tomēr šī slimība izraisīja smakšanu arī daudzos citos dzīves aspektos,” Anna Vasofa raksturo savu mākslas darbu. 

“Neapšaubāms ir fakts, ka krīzes laikā daudzās Eiropas valstīs tika ierobežotas konstitūcijā garantētās cilvēktiesības, un tūkstošiem cilvēku tas bija līdzvērtīgi sociālai smakšanai. Karantīnas laikā daudziem cilvēkiem bija mēnešiem ilgi jāpaliek kopā, nereti saspiestiem mazos dzīvoklīšos, un jo īpaši smagi tas bija tām sievietēm, kas pieredzēja fizisku, bet galvenokārt garīgu vardarbību no ģimenes locekļiem, un, lai izdzīvotu, viņām bija jāklusē. Publiskajā telpā par sociālās distancēšanās simboliem kļuva ķirurģiskās maskas — distopiska aina, kas galvenokārt raksturo bailes no tuvošanās citiem cilvēkiem.”

Melnie lietussargi

Arī ierobežojumu laikā iemeslu protestiem nekļuva mazāk. Daži protesti tika atlikti uz vēlāku laiku, savukārt citus ārkārtas pasākumi tieši rosināja. Bet kā cilvēki lai protestē, ja lielas pulcēšanās ir aizliegtas un sabiedriskās vietas ir slēgtas? Brīvības protestēt pamatā ir pulcēšanās brīvība un vārda brīvība, un tādējādi arī tā ir arī viena no pamattiesībām. 

2020. gada aprīlī Polijā bija paredzēta balsošana par likumu, ar ko par nelikumīgiem pasludina abortus un seksuālo izglītību. Tomēr protestiem nevarēja izmantot melnos lietussargus, kas kļuvuši par simbolu cīņai par sieviešu tiesību aizsardzību Polijā. Tad nu Magda Gurecka kopā ar citiem protestētājiem Ščecinā stājās rindā pie lielveikala — vienīgajā sabiedriskajā vietā, kur vienlaikus var pulcēties vairāk cilvēku. Citi protestētāji melnos lietussargus un plakātus izvietoja uz balkoniem un māju logos. Galu galā balsojumu par abortu aizliegumu nācās atlikt.

Lietussargs nav Polijas sieviešu nejauša izvēle, bet gan vēsturisks simbols ilgajai cīņai par sieviešu tiesībām. 1918. gadā Polijas sufrāžistes skaļi klaudzināja savus lietussargus pret ietvi valsts vadītāja Juzefa Pilsudska rezidences priekšā, pieprasot sievietēm tiesības balsot.

Stāsts par divām pilsētām. Pandēmijas robežas

Norobežošanās pasākumi bija smags trieciens ierastajai pārvietošanās brīvībai. Tika atjaunotas jau sen aizmirstās robežas, un daudzi eiropieši pēkšņi bija nošķirti no savām ģimenēm. Pierobežas pilsētu iedzīvotāju reakcija bija dažādas radošas izpausmes, māksla un klusi protesti pret šo pārvietošanās brīvības ierobežojumu. 

Konstancas Universitātes pētniece Gruja Bedesku dokumentēja jauno realitāti pilsētā, kura sadzīvo ar jaunieviesto robežu:

“2020. gada marta vidū ezermalas pļavā starp Vācijas pilsētu Konstanci un Šveices Kreuclingenu parādījās metāla žogs. Īstenojot valsts mēroga robežu slēgšanas politiku, to uzcēla Vācijas federālā policija. Teju saplūdušās Konstancas-Kreuclingenes iedzīvotājus tas pārsteidza nesagatavotus. Pāri, ģimenes un draugi pēkšņi tika šķirti un tikties varēja vien pie jaunierīkotās robežas. Itin biežs skats bija pāri, kuri varēja sadoties rokās vienīgi caur šo žogu,” saka Gruja Bedesku. 

“Aprīļa sākumā Kreuclingenes pilsētas dome nolēma ierīkot otru žogu, lai pretējās pusēs esošie cilvēki vairs nevarētu pieskarties viens otram. Attālums starp abiem žogiem atbilda sociālās distancēšanās noteikumiem.”

Drīz vien sākās klusējoši protesti pret šo robežas slēgšanu. Ikviens, kuru pašu skāra šie ierobežojumi vai kurš vēlējās piedalīties solidaritātes dēļ, tika aicināts izvēlēties kaut ko pie šī žoga stiprināmu: fotogrāfiju, vēstuli, slēdzeni vai kaut ko citu radošu. Aicinājumā bija teikts: “Nesiet vien pozitīvas lietas. Nē provokācijām un grabažām”.

Ģimenes organizēja pikniku abās žoga pusēs, un uz žoga parādījās plakāti. Uz viena no tiem bija rakstīts: “Nedz izjauktas ģimenes, nedz nacionālisms neatrisina pandēmiju. Žogam jāpazūd”. Cits plakāts vēstīja: “Nesen precējies pāris sēro par savu laulību, kas pēc 25 dienām kļuva par šā žoga upuri.” 

15. maijā žogs beidzot tika noņemts. 

Kā rāda šie piemēri, eiropieši bieži radoši protestēja pret savu pamattiesību ierobežošanu pandēmijas laikā, rodot arvien jaunus veidus, lai panāktu, ka viņu viedoklis tiek sadzirdēts.  

Šeit varat uzzināt arī par citiem gadījumiem, kad Eiropas iedzīvotāji reaģēja uz robežu atjaunošanu.

 

Image credit: Hand mask by Anna Vasof, 2020

GALLERY