EIROPA — PASAULES LIELVARA
Demokrātijas un nacionālās suverenitātes alkas, industrializācijas un imperiālisma paplašināšanās radikāli mainīja Eiropas attīstību. Šajā laikā Eiropa sasniedz savu pasaules lielvaras pilnbriedu. 19. gadsimtā pārmaiņas rada Eiropā sociālu spriedzi — tās sekas lielā mērā ir jūtamas vēl šobaltdien.
POLITISKAS PĀRMAIŅAS
Deviņpadsmitais gadsimts — revolūciju laiks. Iedvesmojoties no 1789. gadā notikušās Franču revolūcijas, Eiropas tautas vērsās pret aristokrātu valdošo šķiru un cīnījās par pilsonisko tiesību un cilvēktiesību, demokrātijas un nacionālās neatkarības attīstību.
Revolucionārisma radītais nacionālisms bija ideoloģija, kas solīja iedzīvotājiem lielāku līdzdalību demokrātijas procesos, bet ne vienotību, — tā pamatojās uz skatījumu par pasauli, kas sastāvētu no valstiskām teritorijām, kuras apdzīvo cilvēki ar kopīgu etnisko izcelsmi. Taču bija daži eiropieši, kas cerēja, ka reiz kontinents būs vienots, nevis sadalīts atsevišķās valstīs.
Revolucionāri visā Eiropā vērsās pret aristokrātu privilēģijām un tradicionālo kārtību. Īpaši svarīgi ir tas, ka revolūcijas, kas notika laika posmā no 1848. līdz 1849. gadam, kļuva par pagrieziena punktu cīņā par līdztiesību, pašnoteikšanos un cilvēktiesībām, un šie mērķi ir aktuāli arī mūsdienās.
1789. gada Franču revolūcija iezīmēja pagrieziena punktu Eiropas vēsturē. Brīvības, līdztiesības un brālības ideāli pārņēma visu kontinentu, tādējādi mazinot tā laika politisko sistēmu ietekmi. Franču revolucionāru uzbrukums Bastīlijas cietumam Parīzē 1789. gada 14. jūlijā kļuva par ievērojamu simbolu pretestībai pret korumpēto varu un aristokrātu privilēģijām.
Leģendas, mīti un glorificētā pagātne kļuva par nozīmīgiem nacionālo kustību virzītājiem to centienos izveidot tādu nacionālo identitāti, kas būtu unikāla un atšķirīga no citām. Karogi, himnas un simboli bija tikai daži no līdzekļiem, kurus izmantoja nacionālās kustības, lai sasniegtu šos mērķus un uzlabotu savu paštēlu.
TIRGUS UN CILVĒKI
Rūpnieciskā revolūcija, kura sākās Lielbritānijā, atnāca ar tvaiku, skursteņu dūmiem, fabrikām un troksni. Drīz jaunās rūpnieciskās ražošanas metodes izplatījās visā Eiropā — dažādās valstīs gan atšķirīgā apmērā —, un Eiropa kļuva par pasaules industrializācijas, finanšu un tirdzniecības centru.
Rūpniecības progresu aizsāka tehniski jauninājumi, un smagās rūpniecības virzītājspēks bija ar tvaiku darbināmas ražošanas iekārtas. Fundamentāli mainījās ražošanas metodes — rūpniecības un patēriņa preces sāka ražot lielās fabrikās, kurās strādāja tūkstošiem strādnieku.
19. gadsimtā strādniekus nodarbināja, maksājot viņiem par to noteiktu atalgojumu, taču viņiem nebija ne juridiskās aizsardzības, ne sociālā nodrošinājuma. Viņu dzīves un darba apstākļi bieži bija šausminoši. Strādnieku stāvoklis uzlabojās tikai gadsimta beigās, kad viņi pakāpeniski ieguva balsstiesības.
Industrializācija un ražošanas mehanizācija būtiski mainīja strādnieku darba apstākļus visā Eiropā.
![Painting man woman seated Belgium 19th century](https://historia-europa.ep.eu/sites/default/files/styles/grid_item_large/public/vanaise-4437dig_web_2.jpg?itok=odJMhSgT×tamp=1501423634 ""Portrait de Monsieur et Madame Georges Hobé"")
Franču cilmes vārds „buržuāzija” apzīmēja jaunu sabiedrības šķiru, kura radās rūpnieciskās revolūcijas rosināto sociālo pārmaiņu rezultātā. Šīs šķiras pārstāvji — ekonomiski neatkarīgi, izglītoti, ar augošu ietekmi politikā — bija ekonomisko un politisko pārmaiņu galvenais virzītājspēks.
ZINĀTNE UN TEHNOLOĢIJA
19. gadsimta nogalē Eiropu raksturoja ātrums, dinamisms un ticība progresam. Par Eiropas vadošo lomu šajā tehnoloģiskās izaugsmes procesā liecināja dzelzceļi, elektrība, kino, fotogrāfija un jaunas zinātnes un medicīnas teorijas. Sākās optimisma piesātināts laiks.
Dzelzceļa laikmeta iestāšanās apliecināja Eiropas izvirzīšanos pasaules tehnoloģiskās attīstības līderpozīcijā. Paplašinājās industrializācija, un tāli braucieni kļuva pieejami visām sabiedrības šķirām.
Ceļu sāka izteikt laika un ātruma, nevis attāluma vienībās. Dzelzceļi pāri Eiropai veidoja tīklus, kas nesa labumu cieši savienotajai Eiropas centrālajai daļai, bet palielināja nomaļo valstu un tautu izolāciju.
Ar tuneļiem, viaduktiem un tiltiem pāri reiz nepārvaramiem šķēršļiem dzelzceļi pārvērta Eiropas ainavu. 1882. gadā tika atklāts tolaik pasaulē garākais tunelis — 15 km garais Gotarda dzelzceļa tunelis, kas savieno Eiropas ziemeļus un dienvidus. Līdz ar dzelzceļiem attīstījās sabiedriskais transports un tūrisms.
Ar telegrāfu kļuva iespējams gandrīz acumirklī sazināties ar tālām vietām. Par vienā pilsētā izdarītu noziegumu varēja ātri paziņot citā, un tikpat ātri varēja izziņot izejvielu cenas pasaulē. Zemūdens kabeļi ļāva sazināties ar visu pasauli.
1990. gada Pasaules izstāde liecināja par 19. gadsimta nogales valstu sāncensību un starptautisko spriedzi — tajā tika izrādīti kara ieroči un pat veseli koloniālie ciemi. Šāda sāncensība pašos pamatos noteica nākamā gadsimta gaitu.
IMPERIĀLISMS
19. gadsimtā Eiropas dominējošais stāvoklis pasaulē nostiprinājās. Turpinoties rūpnieciskajai revolūcijai, impērijas paplašinājās un to koloniju skaits palielinājās. Lai apmierinātu arvien pieaugošo patērētāju pieprasījumu, kolonijas piedāvāja izejvielas un luksuspreces, pretī solot nodrošināt plašu noieta tirgu Eiropas produktiem. Koloniju ļaunprātīgā izmantošana un nevienlīdzīgā attieksme pret tām tika attaisnota ar nepieciešamību „civilizēt” mežoņu ciltis. Verdzība pakāpeniski izzuda, taču tās vietā parādījās jauni neiecietības un rasisma veidi.
Līdz 1914. gadam Eiropas valstis pārvaldīja aptuveni 30 % no pasaules iedzīvotāju skaita. Gadsimtiem ilgi Eiropa bija iesaistīta aizjūras zemju izpētē un tirdzniecībā ar šīm teritorijām, taču rūpnieciskās revolūcijas sniegtās priekšrocības Eiropai ļāva vēl vairāk nostiprināt tās ietekmi citos kontinentos.
Berlīnes konferences (1884–1885) dalībnieki bez jebkādas Āfrikas valstu pārstāvju līdzdalības pieņēma pamatnoteikumus Āfrikas kontinenta sadalei starp Eiropas lielvarām. Līdz 1900. gada beigām šajā kontinentā neatkarīgas bija vairs tikai trīs valstis. Eiropas lielvaras vēlējās savā starpā sadalīt arī Āziju.
Eiropā izmantotās jaunās tehnoloģijas palīdzēja radīt ieročus, piemēram, ložmetējus, kuriem bija izšķirīga nozīme koloniālisma veicināšanā. Iezemieši — pat lielā skaitā — nespēja stāties pretī šim ierocim, jo ar to varēja šaut 50 reižu ātrāk nekā ar parasto šauteni.
Eiropā valdīja uzskats, ka noteiktas tautas rases ziņā ir mazāk attīstītas nekā citas. Pamatojoties uz šādām rasistiskām koncepcijām, par tādām parasti uzskatīja tautas, kuras ģeogrāfiski un sociāli bija attālinātas no Eiropas, un visbiežāk šīs tautas tika dēvētas par 19. gadsimta Eiropas augstāk attīstīto rasu priekštecēm.