Back to top

EIROPA — PASAULES LIELVARA

Demokrātijas un nacionālās suverenitātes alkas, industrializācijas un imperiālisma paplašināšanās radikāli mainīja Eiropas attīstību. Šajā laikā Eiropa sasniedz savu pasaules lielvaras pilnbriedu. 19. gadsimtā pārmaiņas rada Eiropā sociālu spriedzi — tās sekas lielā mērā ir jūtamas vēl šobaltdien.

Entrance to Europe a global power - third floor

POLITISKAS PĀRMAIŅAS

Deviņpadsmitais gadsimts — revolūciju laiks. Iedvesmojoties no 1789. gadā notikušās Franču revolūcijas, Eiropas tautas vērsās pret aristokrātu valdošo šķiru un cīnījās par pilsonisko tiesību un cilvēktiesību, demokrātijas un nacionālās neatkarības attīstību.

Revolucionārisma radītais nacionālisms bija ideoloģija, kas solīja iedzīvotājiem lielāku līdzdalību demokrātijas procesos, bet ne vienotību, — tā pamatojās uz skatījumu par pasauli, kas sastāvētu no valstiskām teritorijām, kuras apdzīvo cilvēki ar kopīgu etnisko izcelsmi. Taču bija daži eiropieši, kas cerēja, ka reiz kontinents būs vienots, nevis sadalīts atsevišķās valstīs.

TIRGUS UN CILVĒKI

Rūpnieciskā revolūcija, kura sākās Lielbritānijā, atnāca ar tvaiku, skursteņu dūmiem, fabrikām un troksni. Drīz jaunās rūpnieciskās ražošanas metodes izplatījās visā Eiropā — dažādās valstīs gan atšķirīgā apmērā —, un Eiropa kļuva par pasaules industrializācijas, finanšu un tirdzniecības centru.

Rūpniecības progresu aizsāka tehniski jauninājumi, un smagās rūpniecības virzītājspēks bija ar tvaiku darbināmas ražošanas iekārtas. Fundamentāli mainījās ražošanas metodes — rūpniecības un patēriņa preces sāka ražot lielās fabrikās, kurās strādāja tūkstošiem strādnieku.

ZINĀTNE UN TEHNOLOĢIJA

19. gadsimta nogalē Eiropu raksturoja ātrums, dinamisms un ticība progresam. Par Eiropas vadošo lomu šajā tehnoloģiskās izaugsmes procesā liecināja dzelzceļi, elektrība, kino, fotogrāfija un jaunas zinātnes un medicīnas teorijas. Sākās optimisma piesātināts laiks.

Dzelzceļa laikmeta iestāšanās apliecināja Eiropas izvirzīšanos pasaules tehnoloģiskās attīstības līderpozīcijā. Paplašinājās industrializācija, un tāli braucieni kļuva pieejami visām sabiedrības šķirām.

Ceļu sāka izteikt laika un ātruma, nevis attāluma vienībās. Dzelzceļi pāri Eiropai veidoja tīklus, kas nesa labumu cieši savienotajai Eiropas centrālajai daļai, bet palielināja nomaļo valstu un tautu izolāciju.

IMPERIĀLISMS

19. gadsimtā Eiropas dominējošais stāvoklis pasaulē nostiprinājās. Turpinoties rūpnieciskajai revolūcijai, impērijas paplašinājās un to koloniju skaits palielinājās. Lai apmierinātu arvien pieaugošo patērētāju pieprasījumu, kolonijas piedāvāja izejvielas un luksuspreces, pretī solot nodrošināt plašu noieta tirgu Eiropas produktiem. Koloniju ļaunprātīgā izmantošana un nevienlīdzīgā attieksme pret tām tika attaisnota ar nepieciešamību „civilizēt” mežoņu ciltis. Verdzība pakāpeniski izzuda, taču tās vietā parādījās jauni neiecietības un rasisma veidi.

Līdz 1914. gadam Eiropas valstis pārvaldīja aptuveni 30 % no pasaules iedzīvotāju skaita. Gadsimtiem ilgi Eiropa bija iesaistīta aizjūras zemju izpētē un tirdzniecībā ar šīm teritorijām, taču rūpnieciskās revolūcijas sniegtās priekšrocības Eiropai ļāva vēl vairāk nostiprināt tās ietekmi citos kontinentos.